interminatus
Jump to navigation
Jump to search
Latin[edit]
Etymology[edit]
Prefect participle of interminor
Participle[edit]
interminātus (feminine intermināta, neuter interminātum); first/second-declension participle
Declension[edit]
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | interminātus | intermināta | interminātum | interminātī | interminātae | intermināta | |
| Genitive | interminātī | interminātae | interminātī | interminātōrum | interminātārum | interminātōrum | |
| Dative | interminātō | interminātō | interminātīs | ||||
| Accusative | interminātum | interminātam | interminātum | interminātōs | interminātās | intermināta | |
| Ablative | interminātō | interminātā | interminātō | interminātīs | |||
| Vocative | intermināte | intermināta | interminātum | interminātī | interminātae | intermināta | |
References[edit]
- “interminatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “interminatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- interminatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.